Simulating the Abundance

One amazing thing about democratic and capitalistic societies is the fact that no one should ever be convinced about the availability of services and goods because it is obvious and anyone is aware about it. Usually these are dictatorships and countries of state owned economies where it’s necessary to play charade and tell people, that they live in abundance. While in the fact they are plagued with chronic shortage of consumer goods and services. No one has ever seen the President of the United States or prime of Great Britain going to shops and checking availability of products, because they are not claiming managing that. It’s something of what private sector should take care of.

Kim Jong-un checking out the goods in supermarket in North Korea.

Kāpēc nākotne pieviļ? Looper (2012)

Emily Blunt iekš Looper

2074. gads. Nākotnē ceļošana laikā ir kļuvusi iespējama, bet ir aizliegta. Ja lielākās kriminālās organizācijas vēlās atbrīvoties no sev nevēlamiem cilvēkiem, viņi tiek nosūtīti 30 gadus pagātnē, kur tos gaida slepkava ar ieroci. Galvenais varonis Džo ir viens no šādiem darboņiem. Viss ir labi līdz brīdim, kad viņš upura lomā sastop pats sevi no nākotnes.

Šī ir obligātā filma visiem Brūsa Villisa (Bruce Willis) un Džo Gordona-Levita (Joseph Gordon-Levitt) faniem. Tāpat arī asa sižeta filmu cienītājiem nebūs jāraizējas par darbības trūkumu šo divu stundu laikā. Filmas jaunpienesums kino ir ideja par pasūtījuma slepkavību organizēšanu, izmantojot laika mašīnu. Lai skatītāju lieki neapgrūtinātu ar laikā ceļošanas detaļām, galvenais varonis Brūsa Villisa personā pasaka pavisam vienkārši: „Es nerunāšu par šo laikā ceļošanas lietu!” Un Villis nebūt nav tas cilvēks, ar kuru vajadzētu strīdēties.

Tomēr, par spīti labi action daļai, filmā ir vairākas lietas, kas ir ne sevišķi veiksmīgi realizētas un liek domāt, ka līdzšinējās atsauksmēs filma varētu būt pārvērtēta. Atšķirībā no citām zinātniskās fantastikas filmām, kurās ir tikai viena galvenā stāsta līnija, iekš Looper par skatītāja jūtām un uzmanību cīnās vismaz trīs dažādas stāstu līnijas. Katrs no vēstījumiem vēlās sevi paradīt tik dramatiski, cik iespējams, un šajā hiperbolizētajā attēlojumā tiek nozagta ticamība varoņu motivācijai.

Kā izcilu paraugu zinātniskās fantastikas filmas veidotājiem, īpaši tiem, kuri mēģina radīt detalizētu nākotnes pasauli, vajadzētu ņemt Stīvena Spīlberga „Īpašo ziņojumu” (Minority Report, 2002). Šīs filmas koncepcijas izstrādei Spīlbergs nolīga ekspertu un futurologu komandu, kurai bija dots uzdevums raksturot iespējamās tehnoloģijas 2054. gadā. Šie centieni bija tik veiksmīgi, ka jau tagad ir iespējams redzēt, kā daļa no filmā paredzētās tehnoloģijas ienāk reālajā dzīvē. „Īpašais ziņojumus” šajā jomā ir izņēmums, bet lielākā daļa filmu, kurās darbība notiek nākotnē, plaši sirgst ar izplatītu problēmu, ka filma pasaule tiek uzbūvēta ap vienu vai dažiem nākotnes elementiem (kādu jaunu tehnoloģiju vai zīmīgu notikumu), klāt tiek pieliktas dažas tehnoloģijas un dizaina elementi, lai tiktu saglabāts iespaids, ka filmas darbība noris nākotnē. Bet kopumā maz tiek domāts par citām lietām, kas varētu būt nākotnē citādas. Līdz ar to rodas iespaids, ka visās parējās tehnoloģijas jomās nav noticis nekāds progress kopš filmas uzņemšanas brīža.

Šī kaite nav saudzējusi arī Looper. Filmas sižets ir celts ap laika ceļošanas iespēju kā galveno elementu, klāt ir pievienoti daži transportlīdzekļi, kas varētu būt nākotnes pasaulē un viens smieklīgs, caurspīdīgs mobilais telefons, kas filmas laikā tāpat tiek sadauzīts. Attiecībā uz ikdienā un sadzīvē lietojamām tehnoloģijām, mēs varam būt pilnīgi droši, ka pēc filmas scenārija šajā jomā nākamos 30-60 nevar cerēt uz nekādu progresu. Citiem vārdiem sakot, tā ir haltūra, kur filmas veidotāji nevēlās detalizētāk izstrādāt to nākotnes pasauli, kuru paši virspusēji ir aplūkojuši filmā.

Spilgta ilustrācijai šai radošajai nolaidībai ir fantastiski muļķīga aina, kurā sieviete, lauka vidū, trīsdesmit gadus tālā nākotnē, ar cirvi dauza (par ciršanu to nenosaukt) nevietā esošu celmu, aizmirstot par tādu senilu darbarīku kā motorzāģis, nemaz nerunājot par visiem izgudrojumiem, kas varēja tikt ieviesti līdz tam laikam. Tomēr lielā mērā tas ir arī paša skatītāja gaumes jautājums, vai viņu apmierina šāds daļējs nākotnes attēlojums

Tāpat filmas veidotājiem būtu jābūt ļoti uzmanīgiem, ar to, kā viņi izmanto bērnu dzīvības neaizskaramības tēmu filmas sižetā. Ja nav paredzēts šo lietu eleganti saliedēt ar stāsta pamatlīniju (piemēram, kā tas ir darīts filmā Reiz Brigē (In Bruges, 2008)), tad labāk tai nemaz neķerties klāti. Pretējā gadījumā ir jārēķinās, ka iespēja variēt un dažādot filmas sižeta atrisinājumus krietni samazināsies, bet nopietnāku skatītāju nepametīs sajūta, ka bērni ir iekļauti filmā kā līdzjūtības izspiešanas instrumenti.

Visbeidzot, tas ir Villisa un Gordona-Levita veiksmīgais duets, dažu stāsta detaļu oriģinalitāte un ass sižeta izpildījums, kas piešķir šai filmai paliekošu vērtību, bet patiesiem zinātniskās fantastikas cienītājiem tas varētu sagādāt nelielu vilšanos.

In the Heat of the Night (1967)

Šīs ir Sparta! Neliela pilsētiņa Missipi štatā. Jauni paradumi un jaunas idejas vislēnāk ienāk lauku reģionos, turpat, kur vecie tikumi un aizspriedumi mirst visilgāk. Spartas pilsētiņa nav izņēmums. Pirmajā brīdī šķiet, ka kopš ASV pilsoņu kara laikiem maz kas ir mainījies sabiedrības struktūrā, pilsētiņas turīgākie ļaudis vēl aizvien nodarbojas ar kokvilnas audzēšanu, un nēģeri ir otrās šķiras cilvēki.

Šerifs Gillespie (Rod Steiger) un Sidney Poitier
galvenā varoņa Virgil Tibbs lomā

Miesās uzblīduši vietējie likumsargi, kuriem pašpārliecinātība kompensē zināšanu trūkumu, laiski un flegmātiski uzrauga, lai nekas viņu mazajā pilsētiņā neiztraucētu ikdienas ritmu. Tomēr pilsētiņas miers tiek izjaukts, kad tiek atrasts līķis ar ielauztu galvas kausu. Netālajā pilsētas stacijā ir melnādains policijas virsnieks, slepkavību eksperts, kurš ierodas, nē, drīzāk tiek iearestēts pilsētā un noturēts par sākotnējo vainīgo. Vienalga, cik labi būtu ģērbies un izskatītos melnādainais, viņš šajā pilsētiņā ir un paliek zemākas kārtas pilsonis. Situācijai kļūstot sarežģītākai un, vietējie likumsargi ir spiesti, pašiem negribot, prasīt sava melnādainā kolēģa palīdzību slepkavības atklāšanā.

Varas attiecības - par nepatīkamu pārsteigumu visiem apkārtesošajiem - uz brīdi novirza otrajā plānā un izspiež rasistiskos aizspriedumus. Bet tikai uz brīdi, neskatoties uz to, ka šajā laikā ASV kulmināciju ir sasniegusi afroamerikāņu cilvēktiesību kustība, tik un tā šajā lauku nostūrī uzrodas grupiņa vietējo aktīvistu, kuri grib izrēķināties ar mūsu melnādaino varoni "pēc veco, labo laiku tradīcijām". Tomēr laiki ir mainījušies un ar policijas atbalstu, negaidītais viesis tomēr nepiekāpjas un tiek sveikā cauri ar nelielu izbīli. Šajā ziņā In the Heat of the Night var uzlūkot kā savdabīgu un laimīgu turpinājumu piecus gadus iepriekš uzņemtajai filmai To Kill a Mockingbird (1962), kur filmas darbība arī norisinās dienvidu štatos, 30. gados un noziegumos nepatiesi apsūdzētais nēģeris tomēr krīt par upuri rasistisko uzskatu sabiedrībā.

Šī ir filma vasarai. Kā jau pasaka priekšā nosaukums, tieši naktis ir laiks, kad filma pietuvojas savam atrisinājumam. Naktis ir tveicīgas, bezmiega mocītas, ar salūzušiem kondicionieriem, aukstām limonādes pudelēm un atkailinātām krūtīm. Šī filma ir kā viegls un rāms izbrauciens pa lauku apvidu karstā vasaras vakarā, kas tomēr neļauj pārāk iesnausties un ik pa brīdim liek pievērst nopietnāku skatu apkārtnei - kā jau detektīvfilmā.

In Time (2011)

Nākotnē cilvēki ir ģenētiski veidoti, lai nenovecotu pēc 25 gadu vecuma sasniegšanas, bet pēc tam nodzīvotu tikai vienu gadu, ja vien nenopelnītu vēl laika, kas nu ir kļuvis par vispārēju maksāšanas līdzekli.

Šīs, tāpat kā daudzu citu zinātniskās fantastikas filmu, klupšanas akmens ir koncentrēšanas uz vienu ideju, kura tiek maksimāli eksplotēta, bet gandrīz pilnībā tiek aizmirsts par visām citām lietām. Tieši tas ir noticis In Time, lai gan darbība risinās nākotnē, daudzām mājām vēl aizvien ir koka logi, fabrikās mehānisks darbs, kuru varētu strādāt roboti, vēl aizvien tiek darīts ar cilvēku rokām un mobilie telefoni ir izmiruši, nepiedāvājot nekādas citas komunikācijas iespējas.
Filmai pietrūkst tās darbības pasaules izstrādātības, kas piemīt, piemēram, S. Spīlberga Minority Report vai Luka Besona The Fifth Element.

Taču šīs filmas galvenais vēstījums ir idejas un ideoloģijas pēdas, kuras tajā sastopamas. Pirmkārt filma atspoguļo amerikāņu laika izjūtas kvintesenci, tās būtību, t.i., ka laiks ir kā nauda, kuru var ietaupīt, uzkrāt un izmantot vēlāk.
Otrkārt, cauri visai filmai plūst anti-kapitālistisks un komunistisks sentiments + Maltusa-Dārvina ekofašima ideoloģija. Automātiski uzskatot jebkuru bagāto cilvēku par nelieti, bet jebkuru nabago - par upuri.
Tāpat filmas veidotāji uzkāpj uz marksistu pieņēmuma grābekļa, ka kapitālisti ir ieinteresēti maksāt pēc iespējas mazākas algas strādniekiem un prasīt pēc iespējas augstāks cenas par savām precēm; šeit tiek pilnībā aizmirsts, ka šādā situācijā nebūs neviens, kas varētu nopirkt viņu preces.

Mēģinot analizēt tās idejas, kas ir atrodas kādā mākslas darbā, pastāv risks, ka varētu tikt atrastas tādas lietas, kuras tur sākotnēji nemaz nav bijušas vai paredzētas. Tāda iespējams ir arī filmā iekļautā, bet skaidri nepateiktā ideja par Amerikāņu sapni, jo tieši tādus priekšnoteikumus sniedz filmas pasaule; visi cilvēki ir jauni, skaisti, spējīgi, vienādām iespējām un viss ir atkarīgs no viņa paša, cik daudz naudas viņš nopelnīs un cik labi dzīvos.

Filmas veidotāji ir pelnījuši komplimentu par spēju savākt daudzus jaunus, izskatīgus un ar potenciālu apveltītus aktierus vienā filmā, t.s., Amanda Seyfried (Mamma Mia, 2008), Cillian Murphy (Inception) un Vincent Kartheiser (Mad Man).

Lai gan filmas sižeta līnija neizceļas ar oriģinalitāti un darbības vide ir izstrādāta ļoti virspusēji, tā tomēr neatstāj tukši pavadīta laika sajūtu.

http://www.imdb.com/title/tt1637688/

Metropolis (1927)

Šī kultūras un kino pasaules relikvija jau bija pasludināta par daļēji pazudušu, bet brīnumi notiek tāpēc, ka tie notiek visnegaidītākajās vietās. Buenosairesā tika atrasts filmas rullis ar daudziem trūkstošajiem kadriem un Murnau biedrībai, sadarbībā ar vairākiem vadošajiem kino arhīviem, izdevās rekonstruēt filmu vēl nebijušā apjomā.

           Friča Langa „Metropolis” savijis sevī mītu un zinātnisko fantastiku, utilizējot senās pasaules leģendas, „Metropolis” ir pats kļuvis par kino pasaules atskaites punktu, no kura nav spējīgs izvairīties neviens modernās fantastikas stāsts, kaut tikai netieši to citējot.

            Metropolis ir ultramoderna pilsēta, utopija, kurā izredzētie nododas izklaidēm, sportam, sevis pilnveidei, ir piepildījuši cilvēces sapņus, apliecinājuši tās varenību un iespējams sasnieguši vēstures beigas. Dekorācijas un masu skati „Metropolis” ir padarījuši par vienu no visu laiku dārgākajām filmām (ierēķinot inflāciju), bet tās dizaina koncepcijas ir vairākus soļus priekšā savam laikam. Metropolis ir utopija un paradīze zemes virsū, bet dziļi zem zemes, neredzot dienasgaismu, paveras vienkārša un pieticīgi celta strādnieku disutopija. Strādnieki desmit stundu maiņās apkalpo mašīnas līdz pilnīgam spēku izsīkumam un drīzāk atgādina robotus ar dinamiskām, motoriskām kustībām, nekā cilvēkus.

            Kā vēlāk Orvels iekš 1984 norādīs, tad proletārieši nekad nesacelsies, ja vien viņiem kāds trešais spēks nedos impulsu no ārienes. Šeit tāds tiek dots: viens no pilsētas talantīgākajiem izgudrotājiem izveidot robotu velnišķīgi skaistas sievietes veidolā (radīšanas ainas, ar pāris variācijām Luks Besons pēc piecdesmit gadiem atkārtos „Piektajā elementā”), kuras dēļ vīrieši ir gatavi iet bojā, bet strādnieki sacelties, sagrābt un iznīcināt svarīgāko no visām mašīnām, kas uztur viņu pašu pilsētu pie dzīvības – Sirds Mašīnu un pagāniski līksmot, kad tā sagrūst.

            Gluži kā bībeliskajos mītos, sacelšanās pret Dieva nostādīto kārtību tiek sodīta, šinī gadījumā – pret pilsētas radītāja izveidoto kārtību, un gluži kā grēku plūdos, tiek appludināta viņu pazemes pilsēta, un gandrīz noslīcinot viņu bērnus, ja nu vienīgi pēdējā brīdi nepiesteigtos galvenais varonis, pilsētas radītāja dēls, un tos neizglābtu.

            Apokaliptiski masu skati, vēl līdz tam laikam nepieredzēts dinamiskums, nebijuši specefekti un epohiāls vēstījums padara šo filmu tādu, kāda viņa ir – nezūdošu. 

Filma - demokrātijas manifestācija

Mr. Smith Goes to Washington (1939)

Pēc štata senatora pēkšņas nāves viņa vietā tiek iecelts Džefersons Smits (Jefferson Smith) – Zēnu skautu vadītājs un vietējais varonis, kura šķietamais naivums liek domāts, ka viņš būs viegli manipulējams un ietekmējas korumpētajā politikas aparātā. Vašingtonā viņš piedzīvota vilšanos un apmelojumus no pērkamu senatoru puses, kas liek uz brīdi Smitam zaudēt drosmi, bet ne viņa ideālus un godu. Tas liek viņam, kā vienam cilvēkam nostāties pret visu korumpētās sistēmas mašinēriju un stāvēt pret to uz savām kājām, gan tieša, gan pārnestā nozīmē. Vēlreiz apliecinot ne tikai ASV konstitūcijas paustos, bet arī universālos demokrātijas un brīvības ideālus.
„Puse no Vašingtonas amatpersonām ir pulcējusies šeit, lai redzētu vislabāko demokrātijas demonstrējumu, flibustieri[1], tiesības runāt līdz pilnīgai lēmuma pārskatīšanai, viņi ir šeit, lai redzētu Amerikas tiesības uz runas brīvību tās visdramatiskākajā formā. Pēdējais vīrs šajā likumdevēju palāta, kurš ir ieguvis tiesības uzstāties, saskaņā ar noteikumiem, drīkst turpināt tās īstenot un runāt, cik ilgi vien viņš spēj nostāvēt uz savām kājām, pirmkārt, neapsēžoties, un, otrkārt, ka neatstās šo palātu vai nepārtrauks runāt. Balkoni ir piepildīti līdz pēdējai iespējai. Diplomātu ložā ir vēstnieki no divām diktatūru lielvarām. Viņi šeit ir atnākuši, lai redzētu, to, ko nevar ieraudzīt savās mājās. DEMOKRĀTIJU DARBĪBĀ ”[2]

Tūlīt pēc iznākšanas filma piedzīvoja nosodījumus no politiķu un preses puses, tika dēvēta par antiamerikānisku un prokomunistisku, vairākās autoritārās Eiropas valstīs tā tika dublēta, lai saskanētu ar oficiālajām ideoloģijām, bet nacistiskajā Vācija, Franko Spānija, fašistiskajā Itālijā un PSRS bija aizliegta pilnībā.
Ar vienpadsmit Oskara nominācijām un vienu saņemtu Oskaru par labāko sižetu šī filma ir ne tikai nozīmīgs ieguldījums kino mākslā, bet arī nozīmīgs politisks vēstījums. Šķietami apšaubot tā pārbaudīja un vēlreiz apliecināja Amerikas demokrātijas ideālus un to iedibināto kārtību, kārtību ar kuru Amerika ir bijusi spēcīga. Šī filma, pēc savas pirmizrādes 17. oktobrī, pusotru mēnesi pēc 2. Pasaules kara sākuma Eiropā, netieši saliedēja Amerikas sabiedrību un Savienotās Valstis gaidāmajiem Otrā pasaules kara vējiem un formulēja mērķi karā – aizstāvēt demokrātiju un brīvo pasauli par katru cenu. Nacistu okupētajā Francijā, pēc amerikāņu filmu aizlieguma daudzi teātri tieši šo filmu izvēlējās demonstrēt kā pēdējo, bet kāds kinoteātra īpašnieks Parīzē to demonstrēja bez pārtraukuma 30 dienas līdz aizlieguma spēkā stāšanās brīdim.[3]
Mistera Smita varoņa apņēmība un drosme nostāties pret visiem ne tikai parādīja uz ko ir spējīgs viens cilvēks, un aktierim James Stewart atnesa plašu slavu, bet arī iedrošināja režisoru Frank Capra uzņemt It's a Wonderful Life (1946) – vienu no visaizkustinošākajiem un cilvēcīgākajiem stāstiem, ko jebkad redzējis kino ekrāns.
Šī filma ir arī atgādinājums arī mums, demokrātiskas valsts pilsoņiem, īpaši šajā laikā ar gaidāmiem politiskiem vējiem. Šī filma ir aicinājums mums atcerēties par savu brīvību, kas ir ne tikai mūsu tiesības, bet arī pienākums un vislielākā iespēja, kāda mums sniegta – būt brīvam cilvēkam starp brīviem cilvēkiem, realizēt vislabākos nodomus un pretoties tiem spēkiem, kas grib šos cēlos ideālus iznīcināt.

__________________________________

[1] Arī obstrukcionists. Obstrukcija – parlamentārās darbības metode, protesta līdzeklis, kas izpaužas kā mazākuma mēģinājums izjaukt dažādus pasākumus – sēdi, plenārsēdi, runu – vai novilcināt balsošanu par kādu lietu; obstrukcijas rīkotāji izmanto likumīgas tiesības un organizē garas runas, iesniedz daudz priekšlikumu, rīko skandālus, atstāj sēdes telpas, lai zālē nebūtu balsošanai nepieciešamā kvoruma, utt.
Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Avots, Rīga: Avots, 2005.

[2] Oriģinālais teksts angļu valodā: http://bit.ly/a9HXJ7

[3] http://bit.ly/casVmI

Kāds ir aizmirsis uzasināt Mačeti

2008. gadā līdz ar Kventina Tarantīno un Roberta Rodrigeza kopdarbu Grindhouse, skatītājiem starp abām filmām bija sarūpēts pārsteigums – neeksistējošu filmu treileri, kas aizrauj un pat sagādā vilšanos, uzzinot, ka reklamētās filmas patiesībā neeksistē. Viens no tiem bija „Mačetes” treileris. Viss būtu beidzies labi, ja filmas ideja būtu palikusi tikai idejas līmenī, bet nē.

Filma ir pretēja visam cerētajam par labi pavadītu laiku, aizraujošu stāstu, action un asprātīgu humoru. Tā vietā, neskatoties uz izlasīto aktieru plejādi (Danny Trejo, Robert De Niro, Steven Seagal,  Jessica Alba, Lindsay Lohan), mēs saņemam līdz pēdējai iespējai ar politiku piestūķētu gabalu, triviālas, sen atstrādātas klišejas, viduvējus specefektus un asiņaini jēlu humoru.

Visbiežāk esmu demokrātu atbalstītājs, bet skatoties šo filmu, man patiesi palika žēl republikāņus. Roberta De Niro tēlotā senatora politiskā piederība nebija skaidri pateikta, bet pavisam noteikti tie bija republikāņu, kuriem tika piedēvēti visi pasaules grēki, sākot ar imigrantu salīdzināšanu ar parazītiem un beidzot ar grūtnieču nošaušanu. „Mačete”, ar savu pirmizrādi 3. septembrī un nepārprotams politisks vēstījums ASV Senāta vēlēšanām, šī gada 2. novembrī, un vēl pietam ļoti neizdevies vēstījums. Kurā, kā vien šķiet, Roberts Rodrigezs risinas problēmas ar saviem meksikāņu izcelsmes amerikāņu vecākiem.

Gandrīz viscaur filmai ir sekli un truli galvenie varoņi un sen izmantotas klišejas, visu, kas desmitiem reižu būs redzēts nepārliecināšos trilleros, šeit varēsiet atrast koncentrētā veidā un tomēr „Mačetē” tiek piedāvāts kaut kas jauns. Ja neskaita „Ičija un Skračija šovu” no Simsoniem, tad vēl nevienā filmā cilvēku zarnas nav tikušas izmantotas kā lecamā gumija, vai mačete, caurdurta ķermenim – kā auto vadīšanas svira.

Ja pret filmu jutīsies riebumu un vieglu nicinājumu, kā pret emocionāli debīlu, tad varat justies drošs – jūsu personība vēl nav sākusi degradēties un jūs vēl aizvien spējam just augstas emocijas. Šim nolūkam filma ir lielisks lakmusa papīrītis.

Meklējot action, saredzamu sižeta līniju un kādu humoru, daudz nenožēlosiet, ja „Mačetes” vietā izvēlēsieties „Šauj viņus nost” (Shoot 'Em Up) (2007) ar daudz pārliecinošāku Klīvu Ovenu (Clive Owen) galvenajā lomā.

4/10